Budžets un finanses

Noraida apgalvojumus, ka ASV investīcijas pamet Latviju — apgalvo, ka tās turpina ienākt, tiek attīstīti jauni projekti un radītas darba vietas.

Apgalvo, ka Kulberga valdība četros mēnešos nav izdarījusi neko, un kā MMN alternatīvu piedāvā nekavējoties atvērt valsts budžetu un samazināt izdevumus vismaz par 850 miljoniem; pārmet premjeram, ka tieši par šādu samazinājumu viņš pats agrāk iestājies kopā ar LDDK.

Uzskata, ka lielākais budžeta izaicinājums ir karš un gatavošanās tam — aizsardzības finansējuma kāpums no 2% uz 5% prasa ap 1,4 miljardiem eiro papildu resursu katru gadu un veido lielāko daļu no deficīta un aizņemšanās; atzīst, ka pietiekams deficīta samazinājums prasītu atņemt finansējumu sociālajai sfērai, veselībai un izglītībai, uz ko neviens politiskais spēks nav gatavs.

Iebilst pret uzņēmēju interešu pārstāvības biedrību finansēšanu no publiskās naudas — uzskata to par lielāku problēmu nekā partiju ideoloģijai tuvu biedrību finansēšanu; uzņēmējiem sava interešu aizstāvība jāfinansē pašiem, citādi šādu interešu patiesībā nav.

Uzskata, ka samazinātā PVN likme pārtikai augstas inflācijas apstākļos ir apsveicams solis, taču ar to nepietiek — jāpārskata arī bāzes nodokļi, tostarp darbaspēka nodokļi, kas veido ražotāju pašizmaksu, citādi cena veikalā nesamazināsies.

LDDK uzskata, ka attīstīts kapitāla tirgus paplašina uzņēmumu iespējas piesaistīt finansējumu un īstenot ilgtermiņa attīstības projektus; atbalstoši vērtē "Indexo" kotēšanos Stokholmas biržā.

Aicina premjeru rādīt taupības piemēru un piedāvāt atcelt sev ikmēneša reprezentācijas izdevumu piemaksu.

Iebilst pret ātro kredītu reklāmas liberalizāciju, vērtējot to kā nopietnu soli atpakaļ; norāda, ka Progresīvie bija faktiski vienīgie, kas stingri iestājās pret reklāmas ierobežojumu atcelšanu, un brīdina, ka atkal biežāk būs aicinājumi aizņemties.

Atbalsta patēriņa kredītu reklāmas aizlieguma atcelšanu, vienlaikus saglabājot stingras prasības reklāmu saturam un izvietošanai, lai tuvinātu Latvijas regulējumu Eiropas praksei un uzturētu augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

Uzskata, ka nošķīrumam starp to, kur valsts nauda tiek tērēta un kur ne, jābalstās nevis uz tēriņa racionalitātes apsvērumiem, bet uz to, vai tā ir valsts funkcija un vai par funkcijas izpildi pastāv reāla konkurence; biedrošanās vai tās veicināšana nav valsts funkcija, tāpēc tā nav jāfinansē no valsts līdzekļiem.

Atzinīgi vērtē Luminor pārdošanu — uzskata, ka modelis, kurā trīs no četrām lielākajām privātpersonas apkalpojošajām bankām nonāk pārdošanā, mazinās banku pārmērīgo piesardzību un krājkasēm līdzīgo attieksmi pret klientiem.

Uzskata, ka valsts finansējums pētījumiem jāpiešķir tikai tādiem, kas nedublē esošos, kuriem ir skaidri mērķi un izmērāms, praktiski izmantojams ieguvums; sabiedrībai ir tiesības zināt, kādu labumu valsts par šo naudu iegūst.

Kritizē ABLV bankas slēgšanu — uzskata, ka funkcionējoša vietējā kapitāla kredītiestāde tika slēgta bez pierādītiem, faktos balstītiem pārkāpumiem, un tas ir viens no iemesliem Latvijas atpalicībai kreditēšanā un finanšu pakalpojumu eksportā.

Iebilst pret pieeju plānot valsts izdevumus kā "nepieciešamības" un aizņemties bez ierobežojuma; apgalvo, ka tas ved Latviju uz bankrotu un suverenitātes zaudēšanu. Nostata, ka reālā ideoloģiskā šķirtne ir starp tiem, kas ļauj cilvēkiem pašiem radīt bagātību (MMN kā labējie), un tiem, kas plāno tērēt, deklarējot visu kā pamattiesības (Progresīvie kā kreisie un viņu satelītpartijas).